Brīdinām, ka sekojošie teksti satur vardarbīga, erotiska, idiotiska un kretīniska rakstura informāciju. Visi joku personāži ir izdomāti. Gadījumā ja kāds saskata līdzību ar sevi un apvainojas, tā ir viņa paša problēma. Ezīšu un citu dzīvnieku aizsardzības biedrību sūdzības tiks izskatītas, taču tās neņems vērā. Jūs vispār drīkstat šo lappusi arī nelasīt. Aizejiet labāk kaut ko nokrāsot!
Notiek celtniecības darbi. Tā nu reiz ir sanācis, ka kopā strādā krievs un latvietis, kuri saprot tikai savu valodu… Tā nu viņi strādā, strādā un tad no augšējā stāva, kur strādā latvietis, atskan balss: “Krievs, padod naglu!” Krievs greizu aci paskatās uz latvieti, pieceļas un āmuru vicinādams, dusmīgi saka: “Sam ti padla naglaja! A kogda uznaju, čto takoje “krievs” vopše ubju!
Vaņa un Miša ir krāsotāji. Kā reiz viņiem ir gadījies darbiņš vienā no Maskavas prestižākajiem rajoniem krāsot desmitstāvu māju. Abi uz stalažām desmitā stāva līmenī dara savu darbu, kad pēkšņi Vaņam nenormāli sagribas, nu, tā kā tas dažreiz gadās, čurāt. Viņš ciešas, ciešas, bet beigu beigās neiztur un saka savam pāriniekam: Miša, nenormāli gribas m$zt. Ko lai dara? Neko, laid tepat pār bortu! Eu, beidz! Neērti kaut kā. Cilvēki taču apakšā! Nu labi, tad tā riktīgi paliecies uz priekšu un trāpīsi kā reiz tajā fontānā! Bet es taču nokritīšu, es nenoturēšos! Nu labi labi! Es tevi pieturēšu. Tā arī izdara. Vaņa 45 grādu lenķī pārliecies pār stalažām, Miša viņu tur aiz biksēm, un viss kārtībā – trāpa baseinā. Viss ļoti skaisti. Bet te pēkšņi Miša nedaudz nošķaudās un nejauši palaiž Vaņu vaļā. Nu, dabiski, tas kā maiss ar sūdiem brēkdams noiet lejā…
… Trīs mēnešus vēlāk… ASV, Ņujorka, Taimskvērs. Bārs. Trīs amerikānietes savā starpā pārrunā dzīvi un, dabiski, vīriešus (par ko gan viņām vēl runāt). Viena saka: Es nesen biju Francijā, nu tur vīrieši vispār ir, hmmm! Katrs, ko es tur satiku, mani atklāti vilka gultā! Un tu saproti, tas pie viņiem ir ļoti normāli! Tas nav nekas, iejaucas otra, es biju Meksikā. Tur vīrieši ir ļoti karsti: nosvīduši, spalvaini! Tas bija kaut kas! Nu, jūs jau nezināt, kas notiek Krievijā, saka trešā, tur man gadījās pavisam karsti! Tas bija tā – eju es Maskavā pa parku, un pēkšņi dzirdu virs manis kaut kādu troksni. Es paskatījos uz augšu, un redzu – uz mani lido vecis, bikšu priekša vaļā, ar abām rokām sagrābis locekli un bļauj nelabā balsī.
Krāsotāju brigādei jautā: Cik cilvēku te strādā? Kopā ar būvdarbu vadītāju – piecpadsmit. Un bez vadītāja? Neviens.
Krāsotāji sēž būvē, pienāk brigadieris un jautā: Nu kā? Slikti, bet strādāt vēl nevar… Nu labi, ja nevar, tad nevar. Aiziet. Pēc stundas atkal klāt: Nu kā? Viņš jautā. Ļoti labi, bet strādāt vairs nevar…
Aizgāja ekskursijā skolotāja ar bērniem uz būvlaukumu apskatīties, kā ceļas mājas. Tiek tagad līdz vienai nepabeigtai augstceltnei, kad pēkšņi no 10. stāva ar nelabu bļāvienu nokrīt mužiks, un saprotams, nositas. Visi atgriežas atpakaļ skolā un skolotāja nolemj, ka vajadzētu šo atgadījumu iztirzāt. S: Nu kā jūs bērni domājat, kādēļ celtnieks nokrita? Maša ceļ roku: Es domāju, ka viņš neievēroja drošības noteikumus un tādēļ arī nokrita. S: Malacis, Maša! … Nu un tu, Petja? P: Pēc manām domām onka bija piedzēries, paslīdēja, redz, kāja un bams – lejā… S: Nu arī tā var būt. … Un tu ko teiksi, Vovočka? V: Tas onkulis lamājās uz manu mammu…. S: Kā tā – un ko šamais teica?? V: … puisīt b$#^%, ka tavu māti – BEIDZ ŠŪPOT KĀPNES!!!!!!!!!!!!!!
Matemātikas stundā skolotājs skaidro uzdevuma nosacījumus: Būvējamās mājas trepēm ir pieci posmi, katrā no tiem ir divdesmit pakāpieni. Cik pakāpienu jāuzkāpj, lai nokļūtu pēdējā stāvā? Visi, – atbild Pēterītis.
Ginekologa kabinetā ieskrien jauniņa sieviete, ierauga divus cilvēkus baltos halātos, neko nejautājot, ātri izģērbjas, iesēžas krēslā un saka – Ātri paskatieties, kas man tur ir! Pienāk viens no vīriem, paskatās un saka – Oi meitenīt, kas jums tur ir! Vasja nāc tu ar paskaties! Pienāk otrais – Jā meitenīt, jums pie daktera vajadzētu… ??? a kas jūs esiet? A mēs te griestus balsinām!
Brigadieris celtniekiem: Tā, veči, šodien sākam jaunu objektu! Iegaumējiet, ceļam godīgi un uzmanīgi, bez brāķa un materiālu zagšanas, jo ceļam to sev. Kas tad šeit būs? Atskurbtuve.
Jaunumi no jaunā futbola laukuma celtniecības. Apmetējs Jānis pārgājis uz krāsotāju brigādi. Transfēra summa pagaidām nav zināma.
Vectēvs pagalmā sēdēja uz soliņa un mazdēls dīdījās viņam apkārt. Pēkšņi mazdēls jautāja: “Vecotēv, kāpēc varavīksnē ir tik daudz krāsu?” “Dēliņ”, atteica vectēvs, “daba ir liela māksliniece. Visas krāsas kopā varavīksnē tā mums parāda pa retam. Bet katru krāsu atsevišķi redzam visur ap sevi. Vai tu krāsas pazīsti?” “Pazīstu.” “Nu, piemēram. Kādā krāsā brālītim ir ģīmis, kad tu viņu nosauc par ēzeli?” “Sarkans.” “Pareizi. Un kādā krāsā ir tēvs otrā rītā pēc viesībām?” “Dzeltens.” “Nu re. Acīgs esi. Bet kāds staigāja kaimiņš, kad mēs nopirkām džipu?” “To gan es nezinu.” “Zaļš no skaudīgas, dēliņ!” “Ā.” “Bet Mārčonkulis, kad viņš aizgāja meitās uz pilsētu? Kāds viņš atnāca?” “Ar zilu aci.” “Malacis. Tu esi vērīgs.” “Bet tev, vecotēv, ir lillā deguns!” “Nezaimo, dēliņ. Es esmu patriots. Mans deguns ir karoga krāsā!”
