Brīdinām, ka sekojošie teksti satur vardarbīga, erotiska, idiotiska un kretīniska rakstura informāciju. Visi joku personāži ir izdomāti. Gadījumā ja kāds saskata līdzību ar sevi un apvainojas, tā ir viņa paša problēma. Ezīšu un citu dzīvnieku aizsardzības biedrību sūdzības tiks izskatītas, taču tās neņems vērā. Jūs vispār drīkstat šo lappusi arī nelasīt.
Sēž ziloņi un cenšas uztīt zālīti, bet kājas par strupu. Garām iet ezītis. “Ezīt palīdzi mums uztīt zālīti, mēs tev arī iedosim uzpīpēt,” saka ziloņi. Lai iet, ezītis uztīs ar. Ezīts saka: “Pēc pīpēšanas slāpst, aizejat pēc ūdens, es pa to laiku uztīšu.” Ziloņi atnes ūdeni un prasa: “Nu uztini?” Mākoņi… Tiš pelēkie… Tiš pelēkie mākoņi…
Ezītis stāv kraujas malā un kliedz: Zilonīt, zilonīt… Garām iet zirgs un domā, nu gan stulbs ezītis un iet tālāk. Pēc kāda laika zirgs atkal iet garām un redz, ka ezītis joprojām bļauj: Zilonīt, zilonīt… Zirgs domā: “Nu gan stulbs ezītis, nogrūdīšu viņu no kraujas” Domāts, darīts. Zirgs ieskrienas, ezīts paiet malā un zirgs nokrīt no kraujas. Ezītis: Zirdziņ, zirdziņ…
Ezītis nodarbojas ar pašiedvesmu: “ezītis ir stiprs, ezītis ir stiprs!” Pienāk lācis, un kā sit, tā ezītis krūmos. Ezītis turpina: “ezītis ir stiprs, ezītis ir stiprs, bet viegls!”
Joņo ežu bars. Galvenais prasa: “Brāļi, vai dzirdat, kā dimd mūsu soļi?” Eži atsaucas: “Jā!” Joņo visi tālāk. Galvenais pēkšņi apstājas un atkal prasa: “Brāļi, vai jūtat, kā vējā pland mūsu adatas?” – “Jā”, atsaucas eži un joņo tālāk. Galvenais apstājas vēlreiz un jautā: “Bet brāļi, ar ko tad mēs esam sliktāki par zirgiem?”
Kļūdīties ir cilvēcīgi. Teica ezītis, nokāpjot no drāšu birstes.
Skrien pa pļavu ežu bars. Pēkšņi bara vecākais apstājas un prasa pārējiem: Vai mēs gadījumā neesam zirgi? Neviens neko neatbild, skrien tālāk. Atkal bara vadonis apstājas un saka: Man liekas, ka mēs esam zirgi. Neviens neko neatbild, skrien tālāk. Bara vadonis kārtējo reizi apstājas un saka: Draugi, mēs tik tiešām esam zirgi!
Zaķis un lācis ielikti cietumā. Zaķis prasa lācim: Vai ta spalvas arī skūs nost? Nezinu. Paprasi, redz, žurkai. Es neesmu žurka, es esmu ezis.
Zooloģijas stunda skolā: Skolotāja: Kā vairojas eži? Jānītis: Ļoti, ļoti uzmanīgi…
Mežā vienā mājiņā dzīvo lācītis un ezītis. Ezītim piemīt viens netikums – katru vakaru mājās atnākt galīgā pālī, toties lācītim šādos gadījumos patīk ezīti atskaldīt. Kādu vakaru ezītis, sataisījies uz kodienu, lācītim saka: Lācīt mīļais, lūdzu nesit mani šonakt, kad atnākšu pillā. Labi ezīt! Rīts. Ezītis pamostas vienos zilumos un adatas salauztas, nu vienkārši baigi sūdīgi, tas dodas pie lāča: Lāci, tu maita, tu man tak solīji… Ezīt, klausies, to, ka tu atnāci pārdzēries, es pieņēmu, to, ka tu sāki ārdīties es arī pieņēmu, to, ka tu mani sāki apsaukāt par trusīti, arī es pieņēmu…. ,bet tad, kad tu izdIЯ$ies uz galda, saspraudi tur sērkociņus un teici, ka šis ezītis tagad dzīvos ar mums, es nepacietu!
Kāpēc ezīši saritinās kamoliņā? Silda nabiņā deguntiņu!
Iet ezītis pa mežu un smejas… Kāpēc smejas, zini? Tāpēc, ka zālīte pincīti kutina 🙂
Iet zaķītis pa mežu, te pēkšņi ierauga šnabja kasti zem krūma. Loģiski, ka zaķītis priecīgs par tādu guvumu un domā, ko ar to iesākt. Jāatstāj būs vakaram, tad tik būs jautri, nodomā zaķītis un paslēpj šnabja kasti zem koka, turklāt pie koka piestiprina zīmīti – TE ŠNABJA NAV! Vakarā zaķēns atnāk atpakaļ, protams, ka šnabja vairs nav, un pie koka zīmīte – EZĪTIS ŠNABI NAV ŅĒMIS!
Iet ezīts pa mežu tenisčībās. Nav smieklīgi? Toties par sportu.
Iet tas pats ezīts pa mežu ar kalašņikova automātu rokā. Nav smieklīgi? Toties par karu.
Ezītis iet pa mežu un velk no muguras striķīti. Iet garām lapsa: Ko velc to striķi? Ezis: Ko tad, man viņu pa priekšu stumt?
Kādam galvā ir tarakāni, bet man, izskatās, ezīši. Staigā miglā un lamājas…
